No Radoņežas Sergija dzīves
Pienācis laiks norādīt galveno par Valdones mirdzošo parādīšanos. Vai tiešām lielā pasludinātā parādība bija notikusi klusējot? Vai tiešām gara satricinājums un matu sirmums nebija Pasludinājuma sekas?
Valdone sacīja: «Pienāks Mans laiks, kad Mans debesu Spīdeklis uz zemi vērsīsies, un tad tu nāksi piepildīt nolikto laiku gribu.
Un ienīstie tad būs glābēji, un uzvarētais vedīs uzvarētājus. Un trīs saknes, ar lāstu atšķirtas, saaugs mīlestībā, un tos vedīs sūtnis ne no viņu cilts. Pirms noliktā laika nolādēs tatārus un ebrejus un tie nolādēs Krievu zemi.
Bet kad tavi kauli būs atdoti iznīcībai, tad trijiem lāstiem piepildīsies noliktais laiks. Un neredzami redzams nostāsies pie troņa, rotāts Vaiņagiem un ar Gredzenu.
Un kur pieliksi Gredzenu, tur būs Mana un Valdoņu Roka».
«Kas spēs sadzirdēt sava gara balsi, virs bezdibeņa pacelsies». Tā runāja Sergijs.
«Un mežos aizgājušais nevar ļaužu balsis dzirdēt. Un dusas vietā aizmigušais nedzirdēs putniņus, saules vēstītājus. Un kas uz brīnumparādību neatsauksies, tas atteiksies no acs. Un kas atteiksies brālim palīdzēt, skabargu no savas kājas neizvilks». Tā runāja Sergijs.
Pie Sergija atnāca Svētītājs Aleksejs ar jautājumu - ko darīt?
Sergijs atbildēja: «Palīdzi Krievu zemei».
Kad Sergijam zemnieki vaicāja - ko darīt? Viņš atbildēja: «Palīdziet Krievu zemei».
Kad Miņins vērsās pie Sergija, atnāca atbilde: «Palīdzi Krievu zemei!»
Lūk, bārda jau sirma. Lūk, Liesmainais Gars jau cieņu izpelnījies. Lūk, kņazs jau paklanījies, bet pietiek tikai maizes vezumam aizkavēties, un iemīļotā klosterbrālība netic vairs ne stundu.
Vajag tikai makam reizēm saplakt, - un klosterbrālība cienījamā un izredzētā ir gatava apmainīt brīnišķīgo Svētību pret svešu grasi. Vēl teiks «Ko tie tavi Labvēļi tā kā panīkuši».
Un dienu un nakti tiem vajadzīga ne Svētība, bet miesas labklājība.
Par Sergiju runāja, ka klostera pārvaldnieks bieži vēlā naktī apstaigājis celles un, atrazdams brāļus guļam, viņš gājis tālāk, netraucēdams.
Varbūt viņš cerēja atrast kādu nomodā esam.
Tāpat Sergijs runāja dažreiz par Balto Kalnu, bet nekad nenorādīja tā atrašanās vietu.
Kad kāds negaidot pieklauvēja, klosterbrālība teica: «Vai tik nav Viņš?»
Sergijs runāja: «Uz Baltā Kalna dzīvo dažādi radījumi. Kad viņiem tas vajadzīgs, pat ar divām galvām un piecām kājām. Mūsējiem nav līdzīgi. Tur kamanas ir bez zirgiem un dēļ ātruma var lidot».