uz sākumu

Leģenda par Akmeni

LEĢENDA PAR AKMENI

Eju pa tuksnesi. Nesu kausu, ar vairogu pārklātu. Viņā dārgums - Oriona dāvana.

Liesmu Nesošais, atceries Lob-Noru un izklāj teltis. Kuku-Nor - zirgs steidzas.

Un Jūdejas Templī nepalika «Uguni Nesošais». Un tikko izglāba to Pasedvans. Aizgāja no Ķīnas drupām.

Nestiepies, Lun, pēc Akmens. Viņš pats atnāks, ja sagaidīsi.

Bet Tempļa kalpotāju viltība nolaupīja Dārgumu Indijas Pavēlniekam, lai pacildinātu svešu zemi.

Lai arī Lepnības kalns ne uz ilgu laiku Akmeni noslēpa. Lai arī dižojas Akmens pilsēta, bet Dārguma ceļš iezīmēts.

Laiks Akmenim atgriezties mājās.

Kad liesma virs kausa gredzenā savīsies, tad tuvu Mans laiks.

Uz Lankas salas guļ Akmens. Noglabāts Ravanas nodevības dēļ. Tas aizies pār jūru.

Aiz viņa, kā komētas aste, laime vēl mirdz, bet ne ilgi.

Lai Ķīnas simts kāpes sūta sveicienu «Uguni Nesošam».

Bet Pasedvans Akmeni aiznes, un smiltis nodeva Uguni bezbailīgajam karotājam jātniekam Timuram. Piegāja Lielais Dzintara sienai un saviem karogiem apklāja lauku.

«Lai Akmens guļ Templī, kamēr atgriezīšos».

Bet dzīve brīnumu atveda dēla dēlam. Akmens ceļš griezās uz Rietumiem.

Zem zemes pulcējas garīgie tēvi Akmens dabu izpētīt. Kāpēc, kad Akmens tumšs, tad mākoņi ceļas. Kad Akmens smags - asinis plūst. Kad zvaigzne virs Akmens, tad veiksme. Kad Akmens sprakst, tad ienaidnieks nāk. Kad rādās uguns virs Akmens, tad pasaule nodreb. Kad Akmens mierā - ej droši. Bet ar vīnu Akmeni neaplej, kvēpini virs Akmens tikai ciedra sveķus. Nēsā Akmeni kaula kārbiņā.

Kā pie karstuma un kā pie ledus vajag pierast, tā jāpierod arī pie Akmens izstarojuma. Katram Akmeni Nesošam vajag klusībā ar to padzīvot. Staru tvans neredzams, bet apslēptais karstums stiprāks par rādiju. Svēteļļa lejas neredzama. Bet, acīmredzami, Akmens dus uz savas dzimtenes auduma.

Stepju elpā un kalnu kristālskaņās Akmens gars norāda karoga ceļu. Oriona staru brīnums vada tautu. Pie garajiem Jutsakiem un Karakorum-Nora Meistaram zirgi jāved. Pie Ujub-Nora Parādību gaida.

Visu laikmetu priesterības apziņa gatavoja ļaudis Dārguma cienīgai saņemšanai. Gudrības likumi jau sen norādīja nolikto laiku, kad divkāršs aptumsums un kad svētumu iegremdēšana viļņos iezīmēs Akmens jauno parādīšanos. Kā lūgšanā gaidīsim mums nolemto.

Dodies projām, Akmen, pār jūru, ļauj putnam nonest vēsti ausī: Akmens brauc.

Tumšā naktī, tumšā tērpā, nedzirdami pienāk vēstnesis uzzināt, kā viņi gaida? Pagriezienā, aiz stūra, gaida pieradināts zvērs, degunu pagroza, ķetnu pastiepj, naidnieka sūtīts. Kas aiz trepēm ņudz, kādas mušas salaidušās, no kurienes viesulis pūš? Bet eju stingri, turu Akmeni cieši, skaitu lūgšanu: «Neatstāj, Valdniek, tāpēc saņēmu visus savus spēkus, neatstāj, jo eju pie Tevis!»

Uz Ararata kalna guļ degošs Akmens. Novgorodas varonis sadragājās pret Akmeni, jo neticēja. Novgorodas griba norādīja, ka Dārgumu glabā, bet neticība aizsedza brīnuma iespējamību.

Labākais atgādinājums par Akmens varenību ielikts čūskas akmenī - gudras glabāšanas zīme. Nakts sekotājs mēģināja parādīt Akmens iegūšanu, bet Dārgums arvien bija gaiša pazīme. Viltīgie valdnieki ne ilgi turēja Akmeni, nezinādami, ka tikai tiekšanās uz labo iekaro Akmens uguni.

Uroils Zena, gaisa gars, atnesa ķēniņam Zālamanam Akmeni. Iesaucās gars jutīgajā ausī: «Pēc Spēku Kunga Pavēles nododu tev Pasaules Dārgumu!»

«Labi», - sacīja ķēniņš un aiznesa Akmeni uz templi. Tomēr, radās doma paglabāt daļu Dārguma uz sevis. Ataicināja ķēniņš Efremu, zeltkali no Jūdas cilts, lika atšķelt daļu Akmens, ņemt tīru sudrabu, izkalt gredzenu un iezīmēt Akmenī gudrības kausu, liesmās mirdzošu. Domāja ķēniņš nešķirties no Dārguma. Bet gars teica: «Nederīgi tu esi pārkāpis Augstāko A-Būtību. Grūtāk nu būs pārvaldīt Akmeni cilvēku dēliem un tikai tie, kas ar tevi, var vērst Akmeni uz labu. Ar zvaigznāju norādīšu Akmens ceļu».

Aizbrauca sūtnis pie hana Tamerlana, ne viegli guļ Akmens Otakujā. Vajag sūtīt triju karogu sardzi. Jāj uz kamieļiem ļaudis, putekļu stabs aizklāj sauli. Laiks sargāja ļaudis - tie bez gala iet. Un kajuki grieza zirgus mājup. Kas gan naktī Akmeni nosargās? Tuksnesis aizveda svešos ļaudis un Akmens aizgāja līdz ar viņiem uz dienvidiem. Padomā, han, kā panākt Akmeni pa derīgiem ceļiem! Skumjas uznāca, pagurums, pat zirgs klūp. Pie derīgiem jātniekiem ierodas sūtīts gars: «Nemeklējiet, tikai laiks parādīs ceļu». Katrs uluss pa savam dzied par Akmeni.

Tēvam Sulpīcijam bija redzējums: Balts padebešu stabs tuvojās un atskanēja Balss: «Glabājiet Akmeni šķirstā, kas atvests no Rotenburgas. Uz tā četri kvadrāti ar «M» zīmi katrā. Parādība būs skaidra, kad Es teikšu: «Četru ceļš uz Austrumiem». Nekas nepamazinās Bausli. Piekāpieties nolemtās stundas priekšā. Sapulcēšu Manas Zvaigznes kareivjus. Kam lemts, tie sapulcēsies. Šo liecinu ar to stundu, ka Akmens līdzinās cilvēka sirdij un viņā ieslēgts mirdzošs kristāls!» Pēc šiem vārdiem stabs izjuka zilās dzirkstelēs, mezdams tēvu Sulpīciju vēl nebijušā drebēšanā. Tik apbrīnojami, ka Akmenim, kas nācis no Austrumiem, ir ieplakana augļa vai iegarenas sirds forma. Uz šķirsta atrasti minētie burti, viņu nozīme nav zināma.

Kurnovū, zeltā tērptais Valdnieks, saņēma no Taclavū tumšu Akmeni, kas ieslēdza sevī dzīvības kristālu. Un Valdnieks nesa šo Akmeni virs zelta.

No Tristāna, dēvēta par Lunu, grāmatas. «Kad Saules Dēls nonāca uz zemi mācīt tautas, no debesīm nokrita vairogs, kam piemita pasaules spēks. Vairoga vidū, starp trim citādiem plankumiem, sevišķi izcēlās sudraba zīmes, kas pravietoja notikumus zem Saules stara. Negaidītas tumsas parādība uz Saules iedzina Saules Dēlu izmisumā un viņš izmeta un sadauzīja vairogu, jo zvaigznājs bija naidīgs. Bet spēks palika vidus daļas šķembā, tur pieskārās Saules stars. Stāsta - ķēniņš Zālamans izņēmis Akmens iekšējo daļu, priekš gredzena. Mūsu priesteru nostāsts tāpat runā par sadauzīto Saules vairogu. Ļaunākā kļūda Akmeni noliegt. Patiesi, es redzēju to - pasaules vairoga šķembu! Atceros viņa lielumu, mana piektā pirksta garumā, pelēkā spīdumā, kā sakaltis auglis. Pat zīmes atceros, bet nesapratu tās. Patiesi, es redzēju Akmeni un to atradīšu. Stāsta, Akmens pats atnāk, tvert to nevar. Ja tā, es Akmeni sagaidīšu. Viņa dēļ eju tuksnesī līdz pat dzīves galam».

Atceries, Lun, - tu esi apņēmies sagaidīt.

Kad Indijas Pavēlniekam nozuda Akmens, sieva sacīja: «Atradīsim viņu atkal. Drošais lūdz stopu, gan putnu pats gūs».

Kad Ķīnas imperators bija par Saules Dārguma īpašnieku, viņš uzcēla tam tirkīza templi, skaidras debess krāsā. Bet kad mazie prinči ar līgavu ielūkojās pa durvīm pārāk ilgi, imperators teica: «Lapsa jūs ved, jaušat Pasaules Prieku».

Langobardu dzelzs kronis - arī ir atcerēšanās par Akmeni. Ne ilgi viesojās Akmens pie Lepnības kalna. Daudz sūtņu no Austrumiem. Aiznes kamieļi Akmeni uz Tibetu. Pa tuksnesi nes un līdz ar viņu - jaunu spēku.

Un pēdējais lidojums uz Rietumiem apgaismoja Rietumu tautu neveiksmīgās apvienības neredzēto valsti. Katrā Austrumu starā jau meklē Akmeni. Laiks tuvojas, noliktie laiki piepildīsies. Lemtais liktenis ierakstīts, kad no Rietumiem Akmens labprātīgi atnāks. Liecinām gaidīt un saprast Akmens ceļu. Liecinām saprast lemtos Akmens nesējus, kas atgriežas mājup. Kuģis sagatavots!

Tibeta un Jaunā Zeme ies pretim Septiņām Zvaigznēm zem Triju Zvaigžņu zīmes, kas sūtījušas Akmeni pasaulei. Dārgums sagatavots un naidnieks neiegūs zelta apklāto vairogu

Gaidiet Akmeni!

[uz augšu] [ uz sākumu]