Valdonis Buda patiesi atstāja dzimto pilsētu. Patiesi gremdējās apcerē zem gudrības koka. Patiesi mācīja Benaresā. Patiesi pabeidza Savu Meistara Gaitu Kušinagarā, bet gadsimti pielikuši daudz teiku.
Valdonis atstāja savu dzimto pilsētu uz zirga jādams, sūtīta kalpa pavadībā. Ceļš veda uz ziemeļvakariem gar upes ieleju. Divas nedēļas ilga paātrināts ceļojums. Kad bija jau garām kalnu pārejas, beidzās zirgu ceļš, tālāk veda mednieku taka.
Šeit sūtītais kalps Viņu atstāja, un atvadīdamies teica: «Brāli Karaļdēls, ej, un kad atradīsi mednieka mitekli, nodod viņam šo koka gabalu». Un iedeva Viņam koka gabalu, apzīmētu trim zīmēm.
Valdonis gāja septiņas dienas pa taku. Astotajā dienā sasniedza mitekli. Durvis bija atvērtas, un slaiks sirmgalvis, ģērbies vecā, netīrā kamzolī, tēsa koku.
Valdonis sveicināja pēc Indijas paražas. Bet mednieks iesmējās un norādīja uz koku. Valdonis atcerējās koka gabalu un pasniedza to viņam. Sirmgalvis uzmanīgi apskatīja zīmes un labsirdīgi norādīja uz galdu būdiņā. Valdonis saprata uzaicinājumu un iebaudīja medījumu un medu. Pēc tam vecais vīrs ar zīmēm uzaicināja Valdoni atpūsties.
Kad Valdonis Buda pamodās, saule tikko apstaroja
kalnu sniegus. Mednieka būdiņa nebija, tikai no sētas atskanēja viņa cirvja klaudzieni. Bet te jau viņa augums parādījās durvīs un viņš pasniedza Valdonim medus dzērienu. Pēc tam vecais vīrs paņēma somu un šķēpu un norādīja uz sauli. Valdonis saprata, ka laiks doties ceļā un, paņēmis zizli, izgāja no būdiņas. Sirmgalvis trīsreiz Viņam paklanījās un deva zīmi sekot.Piegājis pie krūmāja, viņš pašķīra zarus un atklājās šaura taka. Viņš deva Valdonim zīmi sekot viņam un ātri devās uz priekšu, norādīdams uz sauli. Tā viņi gāja līdz pusdienai, mežs kļuva retāks un varēja sadzirdēt upes troksni. Viņi nonāca pie krasta.
Vecais vīrs uzvilka loku un raidīja bultu. Klusēdami viņi gaidīja. Valdonis noņēma no sevis palikušās rotas un pasniedza tās sirmgalvim. Bet tas norādīja mest upē.
Lūk, pretējā krastā parādījās slaids cilvēks, izbīdīja laivu un īrās pie viņiem. Viņa svārki bija apšūdināti ar zvērādu, seja ļoti melnīgsnēja, plata. Sasniedzis krastu, svešinieks paklanījās Valdonim un aicināja laivā. Valdonis gribēja atvadīties no mednieka, bet tas bija nemanot nozudis. Svešinieks arī klusēja. Sasnieguši krastu, viņi sēdās zirgos un sāka jāt kalnup.
Naktī viņi sasniedza sniegu robežu un ausmā nolaidās Mītnē.
Bērnam Karaļdēlam jau agri atdarījās acis pasaules brīnumiem. Nekas nepalika nemanīts Viņa dziļajam skatam.
Karalis sacīja: «Vērīgums ir Valdoņa vaiņags, bet viņa rokas stiprums ir viņa vairogs. Lai nostiprina roku pie stopa stīgas. Lai dižciltīgo Kšatriju bērni sacīkstas ar Karaļdēlu».
Karaliene-māte piebilda: «Ja vērīgums ir Valdoņa vaiņags un rokas stiprums viņa vairogs, tad Valdoņa spožums ir žēlsirdība un zināšanas. Atzīstu par labāku redzēt manu pēcnācēju «Vēdu» rakstītāju Gudrības Jaunavu sabiedrībā».
Tad sirmais prātnieks griezās pie Karaļa, sacīdams: «Cienījamā Māte, un tu, Valdoni, pavēliet man jūsu vēlēšanās apvienot. Pavēliet stādīt jums priekšā to, kuru mēs saucam par Lielā Nāga meitu. Kuru mēs esam uzņēmuši savā namā un jau septītais gads, kopš apbrīnojam viņas gudrību un viņas bultas stiprumu. Patiesi viņa cienīga tās rokas, kas rakstījusi «Vēdu» gudrību».
«Atved», - teica Karalis.
Gudrais padomnieks atveda jaunu būtni un sacīja: «Maitri, sūti labāko sveicienu mūsu Karalim».
Nepieredzēti bija skatīt septiņgadīgo meiteni baltajās drānās ar stopu rokā un dunci aiz jostas. Tumšo matu rota liedzās klausīt Nāga sprādzei un acis lūkojās skumji un stingri.
Karalis pavēlēja: «Maitri, ja tu vari raidīt bultu, tad sašauj pāvu».
Maitri paklanījās Karalim un sacīja: «Nevaru atņemt dzīvniekam dzīvību. Bet atļauj, Karali, šaut ābolu ābeles galotnē».
Karalis vēlēja, lai Maitri būtu pie Karaļdēla un gauži apbrīnoja gudrību, kas rasta ezera krastā.
Daudz gadu pavadīja Karaļdēls ar Maitri, nosaukdams viņu gan par bargo, gan starojošo, gan par kareivi, gan Nāgu gudrības gaišu izpratēju.
Un Ceļa durvis atvēra Maitri.
Bet kad varenais Lauva atgriezās un ar Patiesības rēcienu apklāja kalnus, Maitri paglabāja Viņam labāko skolnieci un sacīja: «Viņa darīs slavenu Tavu darbu vietu».
Patiesības Valdonis teica: «Maitri, Tu dotais Pavadonis un Turētājs. Tu, kas savu gudrību no pūļa paslēpi, Tu ieņemsi Manu vietu, kā Līdzcietības un Darba Valdonis. Maitreija vedīs tautas uz Gaismu, un varoņdarba bulta atnesīs Zināšanu ābolu».
Sacītais tikpat pareizi, kā Meistara cildināšanas vietā pacelsies Zināšanu Templis.
Sacītais tikpat pareizi, kā Svētītā mācekle atdos savu vārdu Zināšanu Templim.
Patiesības parādības pamats nostiprināts ar dzīves darbiem.
Dots Čertenā Karpo.
Kad tuvojās laiks aiziet, Svētītais sacīja savai sievai -«Iesim prom».
Un trīsreiz sacīja - caur nakts miglu, zem pusdienas tveices un ausmas starā.
Bet nakti rēca tīģeri. Tveicē izlīda čūskas. Un no rīta drūzmējās pērtiķi.
«Vēl baidos, - teica sieva, - šobrīd».
«Arī uz labu, - sacīja Svētītais, - bez aicinājuma, savos soļos nesīsi Mācību».
Un zilonis taurēja septiņas reizes, vēstīdams jaunas satikšanās nolikto laiku.
«Labi, uzteicu tevi, Ananda, jo bez aicinājuma nāk apstiprinātāja».
Un Svētītais ieraudzīja uz plīvura Debesīs Pasaules Mātes Gaismas likteni.
***
Šeit Svētītais vēsta: «Viss visam un vienmēr». «Ievēro četrus Likumus: Ietveres Likumu, Bezbailības Likumu, Tuvības Likumu, Labuma Likumu».
Kā Buda izraudzīja mācekļus varoņdarbam? Mācību laikā, kad mācekļus jau pārņēma nogurums, Buda uzdeva visnegaidītāko jautājumu un gaidīja visātrāko atbildi.
Vai arī, nolicis vienkāršāko priekšmetu, uzaicināja to aprakstīt ne vairāk kā trīs vārdos, vai ne mazāk kā simts lapaspusēs.
Vai arī, nostādījis mācekli aizslēgtu durvju priekšā, jautāja: «Ar ko tās atdarīsi?»
Vai arī nosūtīja muzikantus zem loga un lika dziedāt pilnīgi pretēja satura himnas.
Vai arī, pamanījis uzmācīgu mušu, lika priekšā mācekļiem atkārtot piepeši sacītus vārdus.
Vai arī, soļodams mācekļu priekšā, jautāja - cik reižu nostaigājis?
Vai arī, pamanījis bailes dzīvnieku vai dabas parādību priekšā, lika pārvarēt.
Tā varenais Lauva rūdīja gara asmeni.
Tāpat nevajag piemirst Budas mīļāko rotaļu ar mācekļiem atpūtas brīdī.
Meistars meta telpā vienu vārdu, pēc kura tad mācekļi cēla veselu domu.
Nav gudrākas apziņas stāvokļa pārbaudes.
Ļaudis nenoskaidro sev Svētītā Mācības pamatu. Pamats -disciplīna. Garīgi un miesīgi kopienas mūks tiecās noturēties uz ceļa. Pirmos gadus viņš bija padots smagai paklausībai. Viņam bija aizliegts nomākt sevi ar nekustīgas sastingšanas vingrinājumiem, bet noteikts cīnīties vienīgi garā.
Tik stingri mācīja Buda mācekļus.
Patiesi, tikai garīgajā cīņā viņi pazina prieku, tamdēļ tiek runāts par ceļa ērkšķiem.
Tikai, kad garavaroņa griba modās līdzīgi lauvam un gara sudraba pavada mirdzēja uz mācekļu jūtām, tikai tad Valdonis pavēra aizkaru un deva uzdevumu.
Pēc tam tikai mācekli pakāpeniski iesvaidīja Zināšanu Noslēpumos.
Kādu reizi māceklis vaicāja Svētīto: «Kā saprast bausli par atteikšanos no īpašuma? Viens māceklis atstāja visu mantu, bet Meistars joprojām pārmeta, ka tam ir īpašums. Otrs paturēja savu mantu, bet neizpelnījās pārmetuma».
«Īpašuma jūtas tiek mērītas ne ar lietām, bet domām. Var paturēt lietas, bet nebūt īpašnieks».
Buda pastāvīgi ieteica turēt pēc iespējas mazāk lietu, lai neatdotu tām pārāk daudz laika.
Buda teica braminiem: «Kurp noveda jūsu atdalīšanās? Pēc maizes jūs ejat uz kopējo tirgu un cienāt naudu no šudras maka. Jūsu atdalīšanās saucas vienkārši laupīšana. Un jūsu svētās lietas vienkārši mānīšanas rīki. Vai bagāta bramina īpašums nav Dievišķā Likuma zaimošana?
Jūs uzskatāt dienvidus par gaismu un ziemeļus par tumsu. Būs laiks, kad nāks no pusnakts, un jūsu gaisma tumsīs. Pat putni lido uz ziemeļiem, lai tur nestu pasaulei mazuļus. Pat pelēkās zosis pazīst īpašuma vērtību virs zemes. Bet bramins mēģina piebāzt savu jostu ar zeltu un sakrāt dārgumus zem pavarda un mājas sliekšņa.
Bramin, tu dzīvo nožēlojamu dzīvi un tavs gals būs nožēlojams. Tu pirmais būsi padots iznīcināšanai.
Ja aiziešu uz ziemeļiem, tad no turienes arī atgriezīšos».
Trīs Arhati neatlaidīgi lūdza Budu atļaut viņiem pieredzēt brīnumu. Buda ievietoja katru tumšā istabā un ieslēdza tos. Pēc ilgāka laika Svētītais izsauca tos un jautāja par pieredzēto. Katrs stāstīja par dažādām parādībām.
Bet Buda sacīja: «Tagad jums jāpiekrīt, ka brīnumi nav derīgi, jo galveno brīnumu jūs neesat sajutuši. Jo jūs varējāt sajust esamību ārpus redzamības, un šī sajūta varēja jūs virzīt aiz zemes robežām.
Bet jūs joprojām apzinājāties sevi sēdam uz zemes un jūsu domas pievilka zemei stihiju viļņus. Stihijas tēlu sablīvējums sacēla satricinājumus dažādās zemēs. Jūs sagrāvāt klintis un nogremdējāt viesuļvētrā kuģus.
Lūk, tu redzēji sarkanu zvēru ar liesmainu kroni, bet uguns, ko tu izsauci no bezdibeņa, nodedzināja neaizsargāto mājas - ej un palīdzi!
Tev rādījās ķirzaka ar jaunavas seju, tu piespiedi viļņus aizskalot zvejnieku laivas, steidzies palīdzēt! Lūk, tu redzēji ērgli lidojošu, un viesuļvētra aiznesa darba ļaužu ražu - ej un atlīdzini!
Kur gan jūsu derīgums, Arhati? Pūce koka dobumā lietderīgāk pavadīja laiku. Vai nu pūlaties vaigu sviedros virs zemes, vai arī vientulības brīdī paceliet sevi pāri zemei.
Bet neprātīga stihiju musināšana lai nav gudro nodarbošanās!
Patiesi, spalva, kas izkritusi no maza putniņa spārna, rada pērkonu tālajās pasaulēs. Ieelpojot gaisu mēs pievienojamies visām pasaulēm.
Gudrais iet no zemes uz augšu, jo pasaules atklās viena otrai savu gudrību».
Gans ieraudzīja zem koka cilvēku, kas sēdēja pārdomās. Viņš apsēdās blakus un mēģināja būt domīgs, pakaļdarīdams cilvēkam.
Viņš sāka pārskaitīt savus aunus un domās apsvērt viņu ādas ienesīgumu.
Abi sēdēja klusēdami. Beidzot gans ievaicājās: «Kungs, ko domā tu?» Tas sacīja: «Par Dievu».
Gans jautāja: «Vai zini, ko domāju es?»
«Arī par Dievu».
«Maldies, par aunādu pārdošanas ienesīgumu».
«Patiesi, arī par Dievu. Tikai Manam Dievam nav ko pārdot, bet tavam Dievam vispirms jāaiziet uz tirgu. Bet varbūt, ka ceļā viņš sastaps laupītāju, kas viņam palīdzēs vērsties pie šī koka».
Tā runāja Gautama.
Aizejiet uz tirgu. Padomājiet ātrāk, lai varētu atgriezties.
Uz kuģa brauca pērtiķu tirgotājs. Vaļas brīžos viņš iemācīja tos pakaļdarīt jūrniekiem, kā tie uzvelk buras.
Bet sacēlās vētra, jūrnieki steidzās pievākt tauvas. Bet pērtiķi, kas prata tikai uzvilkt, tiem sekoja un savilka tauvas.
Kuģis aizgāja bojā, jo skolotājs bija paredzējis tikai skaidru laiku.
Tā sacīja Buda, dzīves Lotosa atjaunotājs.
Dgulnors tika uzskatīts par visgudrāko. Viņam bija laimējies dabūt Skolotāju no Svētās Apakšzemes, bet tas bija zaudējis mēli un labo roku.
Alkstošais skolnieks uzdeva jautājumu, un Skolotājs pamāja ar galvu.
Skolnieks uzdeva divus jautājumus un Skolotājs divreiz pamāja.
Drīz skolnieks uzdeva nepārtraukti jautājumus un Skolotājs nepārtraukti māja. Trīs gadus turpinājās vaicāšana un trīs gadus māja Skolotājs.
«Tātad, pēc tavas pieredzes viss mēdz būt?» Un Skolotājs ne tikai pamāja, bet arī paklanījās līdz zemei un, atsedzis drānas, parādīja uz krūtīm Svētītā attēlu, kas dod ar abām rokām.
Tā tika apstiprināta gudrība un cildināta dzīves jaunradīšana.
Svētītais sacīja līdzību par Likuma Ratu. Pie veikla pārrakstītāja atnāca cienījams cilvēks un uzdeva pārrakstīt lūgšanu Dievam, un šim nolūkam atnesa vajadzīgo pergamentu.
Tūliņ pēc viņa atnāca cilvēks ar uzdevumu pārrakstīt vēstuli, pilnu draudiem, un tāpat iedeva pergamentu, skubinādams drīzāk pabeigt.
Lai iztaptu viņam, pārrakstītājs neievēroja kārtu un steidzās izpildīt pēdējā pasūtījumu, pie kam steigā paķēra pirmā pasūtījuma ādu.
Draudētājs palika ļoti apmierināts un aizsteidzās izgāzt savas dusmas.
Pēc tam atnāca pirmais pasūtītājs un, skatīdamies uz pergamentu, sacīja: «Kur āda, ko es devu?» Dabūjis zināt, visu notikušo, viņš teica: «Pergaments lūgšanai nesa piepildīšanās svētību, bet draudu pergamentam bija atņemta iedarbības spēja.
Neuzticamais cilvēks, pārkāpdams nolikto laiku likumu, tu atņēmi spēku lūgšanai, kurai vajadzēja līdzēt slimajam, bet tas vēl par maz, tu liki darboties draudiem, kas pilni nedzirdētu seku.
Zudis Arhata darbs, kas svētīja manu pergamentu. Zudis
Arhata darbs, kas atņēma ļaunumam spēku.Tu palaidi pasaulē ļaunu nolādējumu un tas neizbēgami atgriezīsies pie tevis. Tu nogrūdi no ceļa Likuma Ratu, un tas vairs tevi nevedīs, bet aizkrustos tavu ceļu».
Nerakstiet likumus uz nedzīvas ādas, ko pirmais zaglis aiznesīs.
Nesiet Likumus garā un Svētības elpa nesīs jūsu priekšā Likuma Ratu, atvieglojot jūsu ceļu.
Pārrakstītāja neuzticamība var ieraut veselu pasauli postā.
Kāpēc sākās izšķirība Budas un Devadatas starpā?
Devadata jautāja: «Ar ko sākt katru darbību?»
Svētītais atbildēja: «Ar visnepieciešamāko, jo katram brīdim ir sava nepieciešamība un to sauc par darbības taisnīgumu».
Devadata neatlaidās: «Kā rodas nepieciešamības acīmredzamība?»
Svētītais atbildēja: «Nepieciešamības pavediens iet cauri visām pasaulēm. Bet kas to nav sapratis, tas paliks bīstamā aizā, kas nav aizsargāta no akmeņiem».
Tā nevarēja Devadata izšķirt nepieciešamības robežu, un šī tumsa aizsedza viņam ceļu.
Kāds šķīsts cilvēks gribēja ieraudzīt Budu, saistīdams savu uzmanību pie visdažādākajiem priekšmetiem. Viņa rokas netvēra gudrus tēlus, un viņa acis neiegremdējās cienīšanas priekšmetos - parādība nenāca.
Beidzot, slīdzis lūgšanā, meklētājs sajuta, ka uz pieres viņam nolaidās zirnekļa pavediens. Viņš to atbīdīja un atskanēja skaidri sadzirdama balss: «Kāpēc aizdzen Manu roku? Mans stars tev sekoja, ļauj tevi apskaut».
Tad iedrebējās cilvēkā saules zalktis un viņš atrada atsviesto pavedienu. Viņa rokās tas pārvērtās četrdesmit pērlēs un uz katras bija Budas Tēls. Vidū bija Akmens un uz tā uzraksts: «Drošsirdība, izmisums, prieks». Budas sekotājs guva prieku, jo zināja ceļu pie tā.
Pie lielā Atzinušā atnāca māceklis, kas alka brīnumus -«pēc brīnuma ticēšu».
Meistars skumji pasmaidīja un parādīja viņam lielu brīnumu.
Māceklis iesaucās: «Tagad esmu ar mieru Tavā vadībā iziet Mācības pakāpes!»
Bet Meistars parādīja tam durvis un sacīja: «Tagad tu Man vairs neesi vajadzīgs».
Svētītais sēdēja virs dziļa ezera ūdeņiem. Dziļumā varēja saskatīt veselu zivju un ūdensaugu pasauli.
Svētītais ievēroja, ka šī pasaulīte līdzīga karaļu galmiem. Ja tur nolaidīsies cilvēks, viņš ar kājas pēdu sadragās visas maldu pilis, bet pats nosmaks. No tādiem dziļumiem nepaceļas cilvēka gars.
«Tomēr - Meistars pasmaidīja - visam ir līdzeklis. Var izkalt klinti un ezeru nolaist. Gliemežiem vajadzēs vai nu izžūt vai arī atrast citu pastāvēšanas veidu, bet cilvēks vairs bojā neies».
Mazuļa šūpulis ir līdzīgs gliemežvāka mājiņai. Dodiet bērniem gaisu. Dodiet nevis tiekšanos uz savas dzimtas priekšmetiem, bet lai katrs bērns iziet pret sauli bez skrandām, kas velkas nopakaļ kā aste!
Svētītais deva šo līdzību Naradam.
«Džatakas valdnieks teica savam mīļākajam padomniekam: «Vai pazīsti karaļa Maragora darbus? Vai esi dzirdējis viņa vārdu? Un vai tev ir zināma viņa darbība?»
«Dodu tev uzdevumu, salasi simts uzticamu cilvēku un rodi apķērību apiet Maragoras zemi un precīzi apraksti man visas viņa ierašas. Ja sastapsi pašu karali, tad pasaki viņam, ka es nebīstos izrunāt viņa vārdu».
Pagāja desmit gadi. Atgriežas padomdevējs, pēc izskata gudrāks, bet pilns samulsuma. Vairs ne simts cilvēku, bet tūkstotis to pavada.
«Valdniek, daudz esmu pūlējies un tavā priekšā stāv tūkstotis liecinieku, bet Tavs uzdevums nav izpildīts. Bez skaita iztaujāti ļaudis un mēs esam pazaudējuši skaitu izietām zemēm. Teikšu Tev, Valdniek, visdīvaināko - karaļa Maragoras nemaz nav, un nav arī viņa ļauno paražu».
«Labi, sacīja Valdnieks, vai vari apzvērēt savus vārdus?» -«Tavā priekšā tūkstoš un viens zvērests».
«Tad ņem lieciniekus un apstaigā visus laukumus un visus tempļus, un izsludini un uzraksti uz stabiem to, ko apliecini.
Mans dēls, tu esi izpildījis Manu uzdevumu. Ar saviem
darbiem tu esi satriecis tumsas zvēru. Šausmu rēgs izkliedēts un neviens nebīstas no tā, ko zina.Maragora, cilvēces šausmu radīts, nu ir iznīcināts ar drošsirdības un uzticības darbiem. Esi Man par dēlu, tumsības uzvarētāj!»»
Reiz Svētītais apmeklēja Radžagrihas valdnieku. Valdnieks vērsa uzmanību uz savas pieņemamās istabas tīrību. Bet Svētītais teica: «Parādi labāko tīrību guļamistabā, mazgājamā istabā un pavardā. Pieņemamā istaba daudzu necienīgo apgānīta, bet tur, kur tiek radīta tava apziņa, tur lai ir tīrība».
Un sacīja Svētītais: «Vajag atšķirt saprotošos un piekrītošos. Kas Mācību sapratis, tas nekavēsies pielietot to dzīvē. Piekrītošais pamās ar galvu un slavēs Mācību, kā ievērojamu gudrību, bet nepielietos šo gudrību dzīvē.
Piekrītošo ir daudz, bet viņi, kā izkaltis mežs, ir neauglīgi un bez pavēņa, tikai trūdēšana tos sagaida. Sapratušo ir maz, bet viņi, kā sūklis, iesūc dārgās zināšanas, un ir gatavi ar dārgo valgmi nomazgāt pasaules nešķīstību.
Sapratušais nevar Mācību nepielietot, jo, saprazdams lietderīgumu, viņš to saņem kā dzīves pamatu.
Nezaudējiet laiku ar piekrītošiem, lai vispirms parāda pirmā aicinājuma pielietošanu dzīvē».
Tā piedēvē Svētītam lietderīgu izturēšanos pret atnācējiem.