uz sākumu

Akbars Lielais

SIDRABOTAIS VĒSTNESIS

Zem koka Akbars redzēja parādību. Sidrabots Vēstnesis negaidot parādījās un sacīja: «Lūk, tu redzi Mani pirmo un pēdējo reizi, it kā Manis nemaz nebūtu bijis. Tu celsi Valsti un viņā nākotnes Templi. Un kā Valdnieks tu izstaigāsi dzīves lauku, nesdams garā nākotnes Svētnīcu.

Patiesi, ilgi tu biji ceļā ar Kungu. Ir jāizbeidz zemes gaitas. Un Manu balsi tu nesadzirdēsi, un Manu Gaismu neieraudzīsi, bet būsi gatavs iet Dievišķo ceļu.

Bet, kad pienāks stunda vērt nākošos Vārtus, tad tava sieva, Kunga dotā, sadzirdēs Manu klauvējienu un teiks: «Viņš pie vārtiem». Bet tu Mani ieraudzīsi, tikai pārgājis robežu. Un kad sieva stāsies uz pēdējā ceļa, viņa ieraudzīs tevi Manā tēlā.

Bet tu topi zemes ķēniņš un vēlāk zemkopis. Bet tu, beigdams zemes gaitas, apstaigā savu dārzu. Neviens aiziedams neatstās druskas uz dzīru galda. Apstaigā visas aizaugušās taciņas un atceries - jo tuvāk, jo tālāk. Sākumā pērkona negaisā, pēc tam viesulī, pēc tam klusēšanā».

Un pēc tam Vēstnesis aizdegās sidrabaini, un koka lapas kļuva caurspīdīgas un varavīkšņainas. Un vēlāk ietrīsējās gaiss un viss guva parasto izskatu.

Akbars vairs nekad neko neredzēja. Bet, kad pienāca atsvabināšanās stunda, abi priecājās, jo vēl viens noliktais laiks bija pienācis. Un laiks pareizs, jo Viņa kaps neeksistē.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

DEBESS PALĪDZĪBA

Valdnieks bija stiprs pārliecība, ka Debess palīdzība nāks katrā grūtā brīdī. Lūk, pienāca laiks pieteikt karu Golkondas valdniekiem un Valdniekam grūti bija izšķirties. Klīda Valdnieka skats pa grīdu un redz - skudra nes milzu nastu, un ilgi mocījās skudra.

Beidzot Akbars iesaucās: «Kamdēļ apgrūtināt sevi ar Golkondas smagumu!» Un pavēlēja apturēt gatavošanos kara gājienam.

Citreiz Valdnieks piedalījās tiesas sēdē un gribēja jau pievienoties notiesāšanai, bet viņa uzmanību saistīja drebošs tauriņš, kas sitās pret logu. Un viņš piemirsa jau sagatavoto vārdu un nodomāja: lai tiesneši izpilda pienākumu, teikdams: «Šodien es esmu šeit tikai viesis».

Un spriedums bija taisnīgi žēlsirdīgs.

Naidnieki tīkoja pēc Akbara dzīvības. Slepkava jau stāvēja aiz dārza koka, kad Valdnieks vienatnē pastaigājās. Melna čūska pārlīda pār celiņu, un Valdnieks pagriezās pasaukt kalpu. Meklējot čūsku, atrada aiz koka slepkavu.

Valdnieks sacīja: «Debess palīdzība lien pa zemi. Lai tikai acis un ausis ir atvērtas».

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

KARAVADOŅI

Par diviem Akbara karavadoņiem. Viens saņēma jo plašus norādījumus, otrs tikai visīsākos. Beidzot otrs griezās pie Akbara, teikdams: «Ar ko gan es neesmu izpelnījies plašus norādījumus, kad tik daudz uzvaras esmu guvis?»

Akbars atbildēja: «Tava saprātība aizturēja vārdu straumi. Lai katrs tavas dzīves mirklis top atzīmēts ar labāko pērli».

Tāpēc liels ir to prieks, kas var saprast, saglabājot Avota dzērienu.

Piebildīsim par trešo. Tas jautāja: «Kāpēc kaut kas, kas ir par vēlu vai pārāk agri, tiek vienādi nosodīts?»

Akbars sacīja: «Mans draugs, nav vienādu lielumu. Tāpēc, ja priekšlaicība ietver sevī attapību, tad tās vērtība ir labāka, jo aizkavēšanās savienota tikai ar nāvi. Priekšlaicība ir tiesājama, aizkavēšanās jau ir nosodīta».

Būdams apspiests un apdraudēts, Akbars sacīja saviem karavadoņiem: «Jo viela mazāk saviļņota, jo skaidrāks virsotņu atspoguļojums».

Pēc karapulku apskates Akbars teica: «Ceturtā daļa padarīta. Redzēju paēdušus ļaudis, - pārējo redzēsim pēc tveices dienas, pēc lietus dienas, pēc bezmiega nakts».

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

IENAIDNIEKI

Akbars, saukts par Lielo, ļoti saudzīgi izturējās pret ienaidniekiem. Viņa mīļākais padomnieks veda ienaidnieku sarakstu. Akbars bieži apvaicājās, vai nav sarakstā parādījies kāds cienījams vārds.

«Kad ieraudzīšu cienījamu cilvēku, sūtīšu sveicienu pārģērbtam draugam».

Un vēl Akbars runāja: «Esmu laimīgs, jo varēju pielietot dzīvē svēto Mācību, varēju dot tautai pārticību un būt lielu naidnieku izcelts».

Tā runāja Akbars, zinādams ienaidnieku vērtību.

Starp ienaidnieku triecieniem Akbaram jautāja - no kurienes tik daudz uzbrukumu?

Akbars atbildēja: «Dodiet arī ienaidniekiem nodarbošanās brīdi».

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

NEREDZAMI REDZAMAIS

Akbara galma vēsturnieks kādā reizē teica Valdniekam: «Valdnieku vidū novēroju neatrisināmu parādību. Daži valdnieki turējās nepieejami tālu no tautas, tos nogāza nevajadzības dēļ. Citi iespiedās katras dienas dzīvē, pie tiem pierada un tos nogāza aiz pierašanas».

Akbars pasmaidīja: «Tātad, valdniekam jāpaliek neredzamam, ieejot un virzot visas darbības».

Tā sprieda gudrais Valdnieks un pravietoja nākamību.

Neredzami redzamais!

[uz augšu] [ uz sākumu]