uz sākumu

No Kristus Dzīves

ZVAIGZNE

Kas tā par Zvaigzni, kas veda magus? Protams, tas bija Brālības Norādījums, lai apsveiktu un pasargātu Jēzu un nodotu nabaga ģimenei dažus līdzekļus.

Pa zemes virsu mēs gājām, nezinādami īsto vietu. Terafima Norādījumi no dienas dienā mūs veda. Kad mēs dzirdējām - «tuvu», taisni tad mēs zaudējām jebkāda mājokļa pazīmes.

Vai gan var gaidīt nedzirdētās Pasludināšanas brīnumu kamieļu atkritumu un bļaujošu ēzeļu vidū? Cilvēka doma mēģināja novietot nākošo Pravieti vismaz tempļa tuvumā vai starp majestātiskām sienām.

Mēs saņēmām Norādījumu apstāties nabadzīgā iebraucamā vietā. Zemā telpā, ar mālu aptrieptām sienām, mēs apmetāmies uz nakti. Ugunskurs un maza eļļas lampiņa pildīja istabu ar sarkanu gaismu.

Pēc vakariņām mēs ievērojām, ka kalpone salej piena atliekas atsevišķā amforā. Teicām viņai: «Neder to uzglabāt». Bet viņa atbildēja: «Ne jau tev, Kungs, bet nabaga sievietei. Šeit aiz sienas dzīvo galdnieks, tam nesen piedzima dēls!»

Nodzēsuši uguni, mēs uzlikām rokas un jautājām: «Kurp tālāk mums iet?» Tika sacīts: «Tuvāk par tuvāko, zemāk par zemāko, augstāk par augstāko». Nesapratuši nozīmes, mēs lūdzām Norādījumu. Bet tika atbildēts vienīgi: «Lai ausis dzird».

Un mēs sēdējām tumsā, klusēdami. Un izdzirdējām, kā ieraudājās bērns kaut kur aiz sienas. Mēs sākām ievērot raudāšanas virzienu un izdzirdām mātes dziesmiņu, kādu var bieži dzirdēt arāja mājā: «Lai ļaudis tevi tur par arāju, bet zinu, dēliņ, ka esi karalis. Kas gan, izņemot tevi, izaudzēs graudus visdāsnākos? Pasauks Valdnieks manu dēlu un teiks: «Tikai tavi graudi rotāja Manas dzīres. Sēdies man blakus, labāko graudu karali!»»

Kad mēs sadzirdējām šo dziesmiņu, trīs piesitieni atskanēja griestos. Mēs sacījām: «Rīt iesim turp».

Pirms ausmas mēs uzvilkām labākās drānas un lūdzām kalponi mūs aizvest raudu virzienā. Viņa teica: «Kungs grib apmeklēt galdnieka ģimeni, labāk es jūs apvedīšu apkārt, tāpēc, ka šeit ir jāiet caur lopu laidaru». Atcerēdamies Norādījumu, mēs izvēlējāmies tuvāko ceļu.

Lūk, aiz silēm mazs mājoklis, pieslējies pie klints. Lūk, pie pavarda sieviete un uz rokām Viņš! Kādas tad gan bija zīmes tai brīdī? Viņš stiepa mums pretī rociņu un uz delnas bija sarkana zīme. Uz šīs zīmes mēs uzlikām labāko pērli no mūsu atvestajām.

Nodevuši dārgumus un svētos priekšmetus, mēs brīdinājām māti par ceļojumu nepieciešamību. Un tūdaļ devāmies atpakaļ, iziedami caur to pašu lopu laidaru.

Mums iepakaļ māte noteica: «Redzi, dēliņ, tu esi karalis. Šo dimantu liec savam zirgam uz pieres».

Mēs aizgājām, atcerēdamies sarkanās zvaigznes zīmi uz delnas.

Tad pat bija teikts atcerēties laiku, kad būs sarkana zvaigzne uz kareivja pieres.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

KRISTUS GAITAS

Tā nu sāksim Viņa dzīves aprakstu, lai nesagrozīts vārds taptu pierakstīts virs zemes.

Trīsdesmit gadus Viņš gāja, atkārtodams, lai dotu tiem, kas nepieņems. Ar Budas un Zoroastras mācību un senajiem Vēdu stāstījumiem Viņš iepazinās ceļu krustojumos.

Ieraugot skaidras acis, Viņš jautāja - ko zināt par Dievu?

Pie upju pārceltuvēm Viņš gaidīja ceļiniekus un jautāja - vai tu jel Man ko nes? Jo bija Tam zemes kājām jāstaigā un cilvēku vārdiem jājautā.

Kad Viņam stāstīja par zvaigžņu zīmēm, Viņš gribēja zināt atrisinājumu, bet ābece Viņu nepievilka. «Ne no tā ļaudis dzīvo. Kā varu izbeigt postošo vētru? Kā varu atvērt cilvēkiem debesis?

Kāpēc viņi atrauti no mūžīgās Esamības, kurai tie pieder?»

Šāda būtības Mācība aptumšoja maģiskos paņēmienus. Jo tā vietā, lai savaldītu mazos dabas garus, Viņš ar sava gara zobenu pārcirta visus šķēršļus. Viņa Mācība vērsa ļaudis uz gara iespējamībām. Tālab pareģu nebija pie Viņa, bet vienīgi pēc zvaigznēm zināja par Viņu.

Mēs zinājām daudz, bet Viņš varēja visu. Kalpot Viņa Mācībai mēs tad nolēmām.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

KRISTUS ATNĀKŠANA

Vajag atcerēties dienu, kad beidzās visskumjākā ziedošanās. Kristus, kas tikai deva, neko nepieņemdams. Šī apņemšanās jau no agrās jaunības izveda Viņu caur svelmaino tuksnesi, un Viņa kājas kaisa tāpat, kā vienkāršam dzinējam.

Mēs Viņu gaidījām, bet kā vienmēr, Viņa atnākšanas brīdis bija negaidīts. Man pieveda zirgu un es taisījos atvadīties no ģimenes, kad kalps pamanīja noplīsušu ceļinieku. Viņa garenā seja bija bāla un mati krita nelielām šķipsnām pāri pleciem. Un tikai pelēks audekls apklāja Viņa miesu. Pat dzeramā ķirbja es nemanīju.

Bet sieva pirmā traucās Viņam pretī un, kad vēlāk es jautāju, kamdēļ viņa tā steigusies, viņa sacīja: «Kā zvaigzne aizdegās manās krūtīs un kvēle, sāpīgi karsta, strēlaini izplūda no tās». Jo cēli gāja ceļinieks, kad tuvojās teltij. Un es sapratu, Kas atnācis.

Pēc tuksneša Viņš pieņēma tikai maīsa maizi un kausu ūdens. Un īsi jautāja: «Kad iesim?»

Es atbildēju: «Kad Zvaigzne atļaus». Un mēs gaidījām Zvaigznes zīmi, un klusēja Viņš, tikai jautādams: «Kad?» Un vērodams zvaigznes, es teicu: «Zivīs ir asinis». Viņš tikai pamāja ar galvu.

Tā gaidījām mēs trīs gadus, katru dienu, un Zvaigznes gaisma mirdzēja virs mums.

Man nāk prātā, ka Viņš runāja ļoti maz par Gaismas redzējumu, kad mazs Zēns atnesa Viņam zobenu, un kā Gaisma varavīkšņaini lija Viņa priekšā un bez skaņas balss sūtīja Viņu iet.

Man bija arī norādīts pavadīt Viņu turp, kur es pats vēl nevarēju ieiet.

Uz balta kamieļa naktī mēs devāmies ceļā un nakts gājienos sasniedzām Lahoru, kur atradām, kā likās mūs gaidījušu, Budas piekritēju.

Nekad neesmu redzējis tādu apņēmību, jo bijām ceļā trīs gadus. Un trīs gadus palika Viņš tur, kur es nevarēju ieiet.

Mēs Viņu gaidījām un pavadījām līdz Jordānai. Tāpat Viņu sedza tikai balts audekls un tikpat vientuļi Viņš aizgāja zem rīta saules. Pār Viņu bija varavīksne.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

KRISTUS ZĪMES

Allahabadas zvaigzne rādīja ceļu. Un tā mēs apmeklējām Sarnatu un Gaiju. Visur atradām reliģiju nievāšanu. Atpakaļceļā, pilnam mēnesim spīdot, Kristus teica zīmīgos vārdus.

Nakts gājienā ceļvedis pazaudēja ceļu. Pēc meklējumiem es atradu Kristu, sēžot uz smilšu pakalna un raugoties smiltīs, mēnesgaismas apstarotās.

Es sacīju: «Mēs esam pazaudējuši ceļu, būs jānogaida zvaigžņu stāvoklis».

«Rasul M., kas mums ceļš, kad visa zeme mūs gaida!»

Paņēmis bambusa niedres nūju, Viņš apvilka kvadrātu ap Savas pēdas nospiedumu, piebilzdams: «Patiesi saku - ar cilvēka kāju».

Pēc tam, nospiedis delnu, tāpat ieslēdza to kvadrātā. «Patiesi, ar cilvēka roku».

Starp kvadrātiem Viņš uzzīmēja ko līdzīgu kolonnai un apklāja to it kā ar pussfēru.

Viņš sacīja: «O, kā Aum iespiedīsies cilvēku apziņā! Lūk, es uzzīmēju zieda drīksnu un virs tās kosmosa loku, un ieliku pamatu uz četrām pusēm. Kad ar cilvēku kājām un cilvēku rokām būs uzcelts Templis, kur uzplauks Manis ieliktā zieda drīksna, lai pa Manu ceļu iziet celtnieki. Kāpēc gaidām ceļu, kad tas jau mūsu priekšā?» Un, piecēlies, ar nūju sajauca uzzīmēto.

«Kad Tempļa vārds tiks izrunāts, tad izpaudīsies uzzīmētais. Atcerēdamies Manu zvaigznāju, kvadrāts un deviņas zvaigznes iemirdzēsies virs Tempļa. Pēdas un rokas zīme tiks uzzīmēta virs stūrakmeņa». - Tā sacīja to Pats jauna mēness priekšvakarā.

Tuksneša karstums bija liels.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

MARIJAS MAGDALĒNAS STĀSTS

Jūs zināt manu dzīvesveidu, kad naktīs mūs pazina un dienā izvairījās. Tāpat arī pie Kristus gāja naktīs un dienu seju novērsa. Man šķita - lūk, es viszemākā un manis kaunas saules gaismā, bet no visaugstākā Pravieša arī izvairās dienu. Tā no viszemākā un visaugstākā vienlīdz vairās.

Un, lūk, es apņēmos Viņu uzmeklēt un dienā sniegt Viņam roku. Uzvilku savu labāko himatu un krelles no Smirnas un iesmaržoju matus - tā es gāju, lai sacītu tautai: «Saules gaismā tie, no kā tu vairies - zemākais un augstais satiekas».

Un kad ieraudzīju Viņu, sēžam zvejnieku vidū, tikai ar audeklu apsegtu, paliku šaipus ielas un nespēju pieiet. Starp mums gāja ļaudis, vienādi vairīdamies no mums.

Tā izšķīrās mana dzīve, jo Viņš sacīja māceklim vismīļākajam: «Ņem pirkstgalos putekļus un aiznes šai sievietei, lai būtu pret ko iemainīt viņas kakla rotu. Patiesi, šais pelnos ir vairāk gaismas, kā viņas akmeņos. Jo no pelniem varu radīt akmeni, bet no akmeņa - tikai putekļus».

Pārējo jūs jau zināt, jo Viņš nenosodīja mani, bet tikai apsvēra manas važas, un negoda važas sašķīda putekļos.

Vienkārši sprieda Viņš, nekad nešaubījās sūtīt visvienkāršāko priekšmetu, kas izšķīra visu dzīvi. Šiem sūtījumiem Viņš pieskārās, it kā tos apgarodams.

Viņa ceļš bija tukšs, jo tauta, saņēmusi no Viņa dāvanu, steidzīgi izklīda. Un vēlējās Viņš uzlikt rokas, bet tukšums bija.

Negoda fūrijas dzinās Tam pakaļ un liekulīgi vēdināja ar zariem, kad Viņš bija jau notiesāts. Laupītāja alga bija pūļa cienīga.

Satrieca važas patiesi, jo deva zināšanas, nepieņemdams atmaksu.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

RAKSTU MĀCĪTĀJI

Jau vakars metās. Kristus sēdēja uz sliekšņa. Gāja garām rakstu mācītājs un vaicāja: «Kāpēc sēdi cauri ejamā vietā?»

Kristus atbildēja: «Jo Es esmu slieksnis uz garu. Ja gribi nokļūt, izej caur Mani».

Cits rakstu mācītājs jautāja: «Vai taisnība, ka Dāvida dēls sēž suņa vietā?»

Kristus atbildēja: «Patiesi, tu zaimo Dāvidu, Manu Tēvu».

Kļuva tumšs un trešais rakstu mācītājs vaicāja: «Ko sēdi, it kā baidītos savas mājas?»

Atteica Kristus: «Gaidu, lai nakts tumsa atsvabina Mani no tavas sejas. Patiesi, tumsa tumsā aizies!»

Pēc tam piecēlās un rādīja uz Morijas kalnu, kur stāvēja Svētnīca. «Mans vectēvs cēla akmens Svētnīcu, bet sēž zem telts audekla».

Sacīja rakstu mācītājs: «Neprātīgais, Zālamanu par dzīvu uzskata».

Un tie aizgāja nesapratuši.

Pēc tam iznāca no mājas Marija un, ieraudzījusi Kristu, teica: «Baudi ar mums, Meistar, mūsu vakarēdienu».

Kristus atbildēja: «Sirds dāvana mirdz tumsā».

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

SINEDRIONA JAUTĀJUMI

Vaicāja Kristum Sinedriona loceklis: «Vai tu nāktu pie mums, ja tevi aicinātu?»

Kristus atbildēja: «Labāk aiziešu uz kapiem, jo tur nav melu».

Turpināja Sinedriona loceklis: «Kāpēc mūs neatzīsti, ja pat Tavu tēvu laulāja mūsu biedrs?»

«Pagaidiet, kamēr sabruks jūsu nams, tad Mēs atnāksim».

«Kālab nāksiet, postīt vai celt?»

«Ne postīšana un ne celšana, bet šķīstīšana, jo nevērsīšos pie veciem pelniem».

«Kā gan tu necieni savus ciltstēvus?!»

«Jaunus traukus pasniedz dzīrēs. Cienot vectēvu, nedzer no viņa kausa».

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

ACIS - ATVĒRTAS BRŪCES

Parādīja Kristum Attēlu no tālas zemes. Uz delnām un uz pēdām bija redzams atvērtas acs attēlojums.

Vaicāja: «Vai tā nav māņticība? Vai var redzēt ar roku vai pēdu?»

Meistars sacīja: «Patiesi, iemācāmies redzēt ar roku un kāju. Vai gan zinās būtību nekustīgais? Kā veidosies mūsu pārliecība, ja nepieliksim rokas? Mūsu gars zemes virsū pārvietojas ar kājām».

Meistars piebilda: «Gudri ļaudis deva šo attēlojumu, lai atgādinātu par lietu būtību».

Un vēl piebilda: «Vai gan nelīdzinās šīs acis atvērtām brūcēm? Patiesi, patiesi, caur atvērtām brūcēm atnāk Gaisma!»

[uz augšu] [ uz sākumu]