uz sākumu

Tianas Apollonijs

TIANAS APOLLONIJA ZIEMEĻINDIJAS APMEKLĒJUMS

Uzglabājies nostāsts par viņa dzīvi satur vēstījumu par viņa Ziemeļindijas apmeklējumu. Tiek sniegts sīks pilsētu, vietu un iedzīvotāju apraksts, bet pilnīgi palaista garām viņa ceļojuma iekšējā nozīme. Tiesa, Tianas Apollonijs bija pazīstams kā tālu ceļojumu mīļotājs, bet tas maz izskaidro viņa ceļojumu.

Būdams vēl jauneklis, viņš dzirdēja no kāda neparastu notikumu cienītāja un krājēja par Brālības Mītni. Toreiz viņš tam piegrieza maz vērības, bet ar laiku, kad viņam nācās daudz uzzināt un daudz pieredzēt, viņš par to atcerējās un gara slepenībā apņēmās apmeklēt Indijas Ziemeļus.

Viņam bija draugs, liels zinātnieks, kas sasniedzis jau daudzas svaidīšanas pakāpes, pie viņa Apollonijs griezās pēc padoma. Sirmgalvis aizdomājās un apsolījās uzzināt.

Un lūk, pēc gada atnāca atbilde. Sirmgalvis griezās pie Apollonija: «Mans draugs, patiesi laime ir ar tevi. Man raksta, ka tu vari taisīties ceļā. Kašmirā tu sastapsi kādu manu draugu, domāju, ka tas varēs dot tev vajadzīgos norādījumus. Un tātad, posies ceļā».

Apollonija ceļojums bija ilgs. Ceļā nācās sastapt dažādus ļaudis. Viens no sastaptajiem, it ka uzminēdams Apollonija nolūku, sacīja: «Varu būt tev noderīgs. Cilvēks, pie kura dodies, man pazīstams. Lūdzu tevi apmesties manā namā, kad sasniegsi seno Gandaru». Un sastaptais pasniedza Apollonijam dārgumu šķistiņu. Apollonijs tā arī nedabūja zināt svešinieka vārdu.

Sasniedzis Taksilu, Apollonijs atrada svešinieka māju un, piegājis pie durvīm, ar veseri piedauzīja. Durvis atvērās un jauns Induss uzaicināja Apolloniju ienākt. Šeit tikai Apollonijs attapās, ka nezina mājas īpašnieka vārda. Durvju vērējs, redzams, gaidīja. Apollonijs, lai izskaidrotu savas ierašanās iemeslu, parādīja dārgumu šķirstiņu. Durvju vērējs pamāja ar roku un ieveda Apolloniju istabā, kur stāvēja galds un divi krēsli.

Pēc kāda laika durvis atvērās un istabā ienāca stalts cilvēks. Viņš bija ģērbies svārkos ar jātnieku priekšnieka zīmotnēm.

Jaunienākušais nosauca sevi par svešinieka brāli un, it kā zinādams, kāpēc Apollonijs ieradies, teica: «Mani ļaudis rīt tevi pavadīs».

No rīta Apollonijs ieraudzīja pagalmā dažus kareivjus un zirgus. Devās ceļā un steidzīgi sasniedza Ziemeļu kalnus.

Šeit kareivji Apolloniju atstāja.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

TIANAS APOLLONIJA AIZIEŠANA

Tianas Apollonija dzīves aprakstā sagrozīti vārdi par viņa aiziešanu. Bet ir uzglabājusies mācekļa Kallikrata liecība par Meistara pēdējo gājienu.

Apollonijs sāka dzirdēt balsis, kas sauca viņu atkal uz tiem krastiem, kur viņš jau bija pavadījis kādu laiku par svētību garam. Paņēmis sev līdzi mācekli Kallikratu, Meistars, nerunādams par sava ceļa mērķi, tūdaļ sēdās laivā un aizbrauca.

Kad viņi sasniedza alu, kur Lielais Meistars svaidīja Arhatus, viņiem pretim iznāca stalts Sirmgalvis un ilgi ar Apolloniju sarunājās. Kallikrats sadzirdēja tikai pēdējos Sirmgalvja vārdus: «Ja tu esi apņēmies pieņemt Mācības Apoloģēta biķeri, tad nekavējies».

Kad Sirmgalvis bija nozudis alas dziļumā, Apollonijs lika Kallikratam salasīt pietiekoši daudz smaržīgu koku un salikt alā ko līdzīgu augstai guļamvietai. Tāpat lika, kad Kallikrats sadzirdēs zem alas velvēm balsi, aizdedzināt, neatskatoties, kokus, un tad var doties uz Grieķijas krastiem, aizmirstot par notikušo. Pēc tam Meistars iegrima it kā sapnī.

Kallikrats sēdēja nekustīgi, uzturēdams uguni līdz dziļai naktij, kad augstu zem velves atskanēja neparasti skanīga Meistara balss: «Tātad, es neesmu miris, bet eju pieņemt Apoloģēta biķeri».

Tad Kallikrats izpildīja visu norādīto un novēlēja ielikt liecinājumu sev līdzi kapā.

[uz augšu] [ uz sākumu]