uz sākumu

Nostāsti

KOSMOGONISKĀ TEIKA

Indusu kosmogoniskā teika vēsta:

Dzīvoja briesmīgs nezvērs, kas rija cilvēkus.

Reiz briesmonis dzinās pakaļ izraudzītam upurim. Glābdamies, cilvēks ienira ezerā. Nezvērs devās tam pakaļ. Meklēdams glābiņu, peldētājs uzlēca uz briesmoņa muguras un stipri ieķērās izspūrušajā sekstē.

Nezvērs nevarēja apvelties uz muguras, jo viņa vēders nebija aizsargāts. Viņš traucās trakā skrējienā, gaidot, kad cilvēks pagurs.

Bet cilvēks domāja, ka viņš savā izmisuma stāvoklī glābj cilvēci. Un šajā pasaules kvēlajā domā viņa spēki saspringa neatlaizdamies.

Nezvērs pa to laiku tā paātrināja skrējienu, ka dzirkstis lidoja kā ugunīga aste. Un liesmās nezvērs sāka pacelties virs zemes. Cilvēka pasaules doma pacēla pat ienaidnieku.

Kad ļaudis redz komētu, viņi pateicas drošsirdim, mūžīgi traucošajam. Cilvēku domas traucas un dod jaunus spēkus nezvēra jātniekam.

Baltie, dzeltenie, sarkanie un melnie ļaudis vērš domas uz to, kas jau sen tapis ugunīgs.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

GAISMAS SŪTNIS

Sena leģenda vēsta:

No tālas pasaules atnāca Sūtnis, lai dotu ļaudīm vienlīdzību, brālību un prieku. Cilvēki sen bija aizmirsuši dziesmas un sastinguši naidā.

Sūtnis izdzina tumsu un šaurību, satrieca sērgas un cēla priecīgu darbu. Apklusa naids un Sūtņa zobens palika pie sienas. Bet visi bija klusi un nemācēja dziedāt.

Tad Sūtnis salasīja mazus bērnus, aizveda tos mežā un sacīja: «Šīs puķes ir jūsu, šie strauti ir jūsu, šie koki ir jūsu. Neviens nav nācis mums līdzi. Es atpūtīšos, bet jūs priecājaties». Tā sākās biklas pastaigas pa mežu.

Beidzot vismazākais apstājās meža norā un nolūkojās saules starā. Tad dzeltenā vālodze iesāka savu saucienu. Tai pakaļ arī mazais čukstēja un drīz līksmi ieskanējās: «Mūsu saule!»

Virknēm atgriezās bērni norā un atskanēja jauna himna Gaismai.

Sūtnis sacīja: «Ļaudis sākuši dziedāt, laiks ir pienācis!»

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

SEPTIŅI KALPI

Lūk, mēs sūtīsim septiņus kalpus uz tirgu pēc vīnogām.

Ko redzu? Pirmais pazaudējis naudu. Otrais to apmainījis pret reibinošu vīnu. Trešais to noslēpis. Ceturtais nav pazinis negatavās vīnogas. Piektais, pārbaudīdams gatavību, saspiedis visu ķekaru. Sestais izvēlējies saprātīgi, bet pagrūdis un aiz neuzmanības izbārstījis. Septītais atnesis gatavu ķekaru un atradis lapas, ar ko to izrotāt.

Tā septiņi gāja vienu ceļu un vienā laikā.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

UZTICĪBAS BALSTS

Pavēlnieks jautāja gudrajam: «Kā ieraudzīt nodevības perēkli un uzticības balstu?»

Gudrais norādīja uz izgreznotu jātnieku pūli un sacīja: «Nodevības perēklis».

Vēlāk norādīja uz vientuļu ceļinieku un teica: «Uzticības balsts, jo vientulībai neviens nekļūs neuzticīgs».

Un no tās dienas Pavēlnieks pulcēja ap sevi uzticīgos.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

MEISTARA GODĀŠANA

Mazs Induss, kurš iepazinis Meistaru. Mēs viņam jautājām: «Vai tiešām saule tev aptumšosies, ja to skatīsi bez Meistara?»

Zēns pasmaidīja: «Saule paliks saule, bet Meistara klātbūtnē man spīdēs divpadsmit saules!»

Indijas gudrības saule spīdēs, jo upes krastā sēž zēns, kurš pazīst Meistaru.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

MILAREPA

Meistars Milarepa bieži sarunājās ar dzīvniekiem. Ap viņa vientuļo mītni perinājās bites, cēla pilsētas skudras, atlidoja papagaiļi un pērtiķis apsēdās līdzīgi Meistaram.

Meistars sacīja skudrām: «Arāji un cēlēji, neviens jūs nepazīst, bet jūs uzceļat dižas kopienas».

Sacīja bitēm: «Salasiet zināšanu un labāko tēlu medu. Neviens nepārtrauks jūsu saldo darbu».

Piezīmēja papagailim: «Pēc tava kliedziena redzu, ka taisies būt par tiesnesi un sprediķotāju».

Un padraudēja draiskulim pērtiķim: «Tu iznīcināji skudru celtnes un nolaupīji citu medu. Varbūt, esi apņēmies tapt par valdītāju?»

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

VIENTUĻNIEKS

Trīs peles tuvojās vientuļniekam, viņa nekustības pievilktas. Viņš teica katrai no tām:

«Tu esi apmetusies miltos. Kaut arī to krājumi pietiks visai tavai ciltij, bet no tā tu neesi tapusi labāka.

Tu izvēlējusies dzīves vietu grāmatās un sagrauzusi tās ne mazumu, bet neesi tapusi izglītotāka.

Tu apmetusies starp svētiem priekšmetiem, bet neesi kļuvusi cēlāka.

Patiesi, peles, jūs varat tapt par ļaudīm. Tāpat kā ļaudis, jūs apgānāt dotos dārgumus».

Trīs lauvas atnāca pie vientuļnieka. Viņš sacīja katram:

«Tu tikko nonāvēji ceļinieku, kas steidzās pie ģimenes.

Tu nolaupīji vienīgo aitu aklajai.

Tu saplosīji svarīga vēstneša zirgu.

Variet, lauvas, tapt par ļaudīm. Uzlieciet briesmīgas krēpes un sāciet karu. Nebrīnieties, ka ļaudis izrādīsies daudz nežēlīgāki par jums».

Trīs baloži atlidoja pie vientuļnieka. Viņš sacīja katram: «Tu knābāji svešus graudus, un uzskatīji tos par saviem.

Tu izvilki dziedniecisku stādu un tevi uzskata par svētu putnu.

Tu piemeties pie sveša tempļa un māņticības vārdā liki sevi barot.

Patiesi, baloži, laiks jums tapt par ļaudīm. Māņticība un svētulība jūs vareni pabaros».

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

BATURS BAKŠA

Baturs Bakša atnāca sacīt tautām Patiesības vārdu.

Saka Baturs biedriem: «Teikšu visus Patiesības vārdus». Izbijās biedri: «Labāk sacīsim pusi Patiesības, citādi nenoturēsies tvirtā zeme».

Bet Baturs nevar vilcināties, viņš iet sacīt pilnu Patiesības vārdu. Pārvērtās čūska par melnu bultu. Un kā čūska ietriecās taisni Batura krūtīs. Patiesības vārds palika neteikts.

Apglabās Baturu visiem ļaudīm par bēdām. Bet nevar no čūskas mirt pats Baturs. Viņš atstāja zārkā savus ieročus un slepeni devās pasaulē. «Iešu meklēt jaunus biedrus, kas nebīstas pilna Patiesības vārda».

Iet Baturs pa kalniem, iet pa tuksnešiem. Kā saule dedzina pilnais Patiesības vārds. Kļuva balts Baturs no Patiesības svelmes.

Sauc Baturu Pats Šambalas Cīnītājs: «Ei, Batur! Došu tev vienu no Maniem Vārdiem, došu tev jaunus biedrus, tie nesalieksies no pilna Patiesības vārda.

Tu uzej Adigana kalnā, tu paraugies uz dienvidiem, un kad pamanīsi putekļu mākoņus varenus, kad saskatīsi pīķus, kad saskatīsi zirgus, tad nāku Es Pats. Jamuči Pats seko Man.

Pasteidzies, kamdēļ atskatīties, raugies uz dienvidiem — Patiesības vārds atnācis!» Tā dzied Āzijas dziļumos.

Baturs Bakša nav miris, bet meklē jaunus biedrus, kas nebīstas pilna Patiesības vārda. Ir jau atzīmēta Batura pagriešanās uz dienvidiem.

Tādiem vārdiem Āzija gaida pilnu Patiesības vārdu.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

BALTAIS KALNS

Kalns Baltais, Kalns, kas izpratis, no kurienes baltais ūdens nācis.

Sūtīs Kalns savus akmeņus Katuņai. Ārda akmeņi baltos krastus, atšķir akmeņi brāli no brāļa. Sasarka asinīs Katuņa, liesmo karš.

Baltais Kalns, vai tu sūtīji sarkanos akmeņus? Kur tavs Baltūdens?

Ņemšu ciedra zizli, ietērpšos baltās drānās, uzkāpšu Baltajā Kalnā, tam jautāšu - no kurienes cēlies baltais ūdens?

No Kalna, no pašas virsotnes parādījās četrdesmit četrdesmitās virsotnes. Aiz tām mirdz Baltais Kalns!

Vai gan Akmens liesmo? Noslēpums iezīmējies.

Iesim, brāli, uz šo Gaismu mirdzošo!

Neredzētais ieraudzīts. Nedzirdētais sadzirdēts.

Uz Baltā Kalna stāv pilsēta. Zvani dzirdami. Gailis noliktā laikā iedziedājās.

Steigsimies uz pilsētu un paklausīsimies Dižo Grāmatu.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

DOMU BULTAS

Paraudzīsimies zvaigznēs. Mums sacīja, ka Gudrības trauks izlija no Tušitas un brīnišķīgā dzēriena pilieni iemirdzējās Izplatījumā.

Bet Meistars teica: «Tur mirdz domu bultu smailes. Jo doma ieurbjas starnesošajā vielā un dzemdē pasaules».

Doma radošā! Nebeidz rotāt Izplatījumu Gaismas ziediem!

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

PASAULES DOMA

Zālamans runāja: «Nolikšu tevi krustceļos, un padarīšu tevi klusējošu un nekustīgu.

Un tavā priekšā paies notikumu zīmes.

Tā remdēsi cilvēcīgo ziņkārību.

Tā ieskatīsies nolemtajā straumes plūdumā.

Jo pāri cilvēcīgajam traucas pasaules doma».

Tā novērojiet notikumu plūsmu, it kā no torņa galotnes skaitāt avju barus.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

PACIETĪBAS AVOTS

«Septiņu Vārtu Valdniek! Ved mūs uz saules pusi, mūs, kas izgājuši caur pusnakti.

Mūsu bultas pieder Tev, Valdniek.

Bez Tavas Pavēles mēs neieiesim atpūtas sienās.

Ne stunda, ne diena, ne gads neaizšķērso ceļu.

Jo Tu, Visstraujais, turi mūsu zirgu pavadas.

Jo Tu, Pats, pārbaudīji šo ceļu un galvoji ar Savu pacietību.

Saki, Varenais, no kurienes plūst pacietības avots?»

«No uzticības rūdas».

Kas zina, kur vēstnesis maina zirgu!

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

SEPTIŅU VĀRTU SARGĀTĀJS

Noskuma Septiņu Vārtu Sargātājs. «Dodu ļaudīm nebeidzamu straumi brīnumu, bet viņi tos neatpazīst.

Dodu jaunas zvaigznes, bet to gaisma nemaina cilvēku domu gājienu.

Gremdēju ūdeņu dziļumos veselas zemes, bet klusē cilvēka apziņa.

Paceļu kalnus un Patiesības Mācības, bet pat galvu nepagriež ļaudis uz saucienu.

Sūtu karus un mēri, bet pat šausmas neliek ļaudīm padomāt.

Sūtu zināšanu prieku, bet ļaudis iztaisa no svētās maltītes strebjamo.

Nav Man zīmju, lai novērstu cilvēci no bojāejas!»

Sacīja Sargātājam Augstākais: «Kad celtnieks liek celtnei pamatu, vai gan viņš dod paskaidrojumus visiem, kas pie celšanas strādā? Tikai mazākā daļa zina par nolemtiem apmēriem.

Tikai nedaudziem uzticēts celtnes uzdevums. Tie, kas rok agrāko pamatu akmeņus, nesapratīs pat vienu jaunu pamatu.

Nevar par to celtnieks noskumt, ja strādnieku sejās nav zināšanu par viņa nodoma būtību. Viņš var darbus tikai attiecīgi sadalīt».

Tāpat arī pēc ļaužu apziņas zināsim, ka tie, kas nesaprot un neiegaumē, var izpildīt tikai zemāko darbu.

Lai viens sapratušais nostiprinās kā simts tūkstoši gudro. Un zīmes viņam atvērsies kā uzzīmēts plāns.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

LIESMAINAIS

Liesmainais sacīja Tumsas Kungam: «Tu saindēji gaisu, Tu saduļķoji ūdeņus, Tu novājināji zemi, bet pie uguns Tu neesi piedūries un uguns ir Tevis neskarta. Un uguns dedzinās Tevi tāpat, kā Gaisma tumsu satriec. Nepagurs dižā liesma, un neuzdrīkstēsies Tu atstāt savu mitekli.

Atsaukšu no Izplatījuma jaunas ugunis un tās izkaltēs Tavus darbus. Kā neauglīgas plaisas, kā izdēdējuši kauli, tā tapsi iznīcināts, padzīts, atkāpsies.

Liesmainā siena virzīsies un neatradīsi viņā savas pēdas. Apsargāšu liesmu ar tālajām pasaulēm. Nevari to saindēt, aptraipīt, izdeldēt.

Sapulcēšu liesmainu cilti - uguns dzemdēti, viņi nepadosies un Tevis samulsinātie ūdeņi neapslāpēs viņu degšanu.

Tumsas Kungs, bīsties Uguns!!»

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

TUMSAS DĀVANA

Tumsas Gars gudroja: «Kā vēl ciešāk piesaistīt cilvēci pie zemes? Lai top saglabātas paražas un ieradumi. Nekas tā nesaista cilvēci pie parastiem veidoliem.

Bet šis līdzeklis derīgs tikai vairākumam, daudz bīstamāka ir vientulība. Viņā noskaidrojas apziņa un top jaunas celtnes.

Jāierobežo vientulības stundas. Nav labi ļaudīm palikt vieniem. Apgādāšu viņus ar atspoguļojumu un lai pierod pie sava izskata».

Tumsas kalpi atnesa ļaudīm spoguli.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

ATLĪDZINĀJUMS

Kāds cilvēks izdeva daudz zelta labiem darbiem, bet gaidīja atalgojumu. Reiz viņa Skolotājs atsūtīja tam akmeni ar zīmīti: «Pieņem atlīdzinājumu, tālās zvaigznes dārgumu».

Cilvēks sašuta: «Mana zelta vietā man dod akmeni! Kas man gar tālo zvaigzni!» - un iemeta akmeni kalnu strautā.

Bet atnāca Skolotājs sacīdams: «Kā tev patika dārgums? Akmenī bija ieslēgts visvērtīgākais dimants, kas mirdzēja pārāk par visiem pasaules dārgumiem».

Izmisumā cilvēks steidzās uz strautu un, sekodams straumei, devās arvien zemāk un zemāk.

Bet viļņi ņirbēdami uz visiem laikiem apslēpa dārgumu.

[uz augšu] [ uz sākumu]

 

DIVI PITRISI

Divi Pitrisi sastrīdējās savā starpā par cilvēku. Gaišais sacīja, ka cilvēks visu atdos.

Bet Tumšais runāja pretim, teikdams, ka cilvēks sev kaut ko paslēps.

Viņi sāka pārbaudīt cilvēku. Visu atņēma, tā, ka viņš, palicis par mežoni, klīda apkārt, sedzies vienīgi skrandās.

«Redzi, visu atdeva un dzīvo», — norādīja Gaišais.

«Pagaidi», - nosmīnēja Tumšais. Un nolika tam ceļā raudošu bērnu.

Cilvēks apsedza bērnu ar pēdējo lupatu un nobirdināja asaru.

«Redzi, visu atdeva», - sacīja Gaišais.

Bet Tumšais atbildēja: «Jā, lupatu atdeva, bet sirdi paglabāja».

Tā pārspēja viltībā Tumšais Gaišo.

[uz augšu] [ uz sākumu]